Baltijas Universitāte bija unikāla institūcija, kas radās haosa vidū un visnelabvēlīgākajos apstākļos. Savā īsajā mūžā tā deva neatsveramu ieguldījumu studentu turpmākajā dzīvē, pateicoties pašierosmei, mērķtiecībai un neatlaidībai, kā arī ir cēls paraugs triju Baltijas tautu sadarbībai.
Ieskats Baltijas Universitātes vēsturē
”Heradots mums atstāsta interesantu sīkumu no Persijas lielķēniņa Dārija gaitām. Savā skitu ekspedīcijā Dārijs uzcēla tiltu pāri Isterai. Tilta sargāšanai Dārijs norīkoja grieķus, atstājot viņiem auklu ar mezgliem. Katru dienu grieķiem vajadzēja atraisīt vienu mezglu. Dārijs bija noteicis, ka tad, kad visi auklas mezgli būšot atraisīti, un viņš vēl nebūšot no ekspedīcijas atgriezies, tilts esot nojaucams, un grieķi varot doties mājās.
Mēs, igauņi, latvieši un lietuvji, šeit svešumā tagad esam līdzīgā stāvoklī kā Isteras tilta sargi. Liktenis mūs novedis krastā. Mūsu nākotnes ceļš mums nezināms – vai tas būs ceļojums uz viņu krastu, vai arī atgriešanās mājās? Mēs sēžam krastā un gaidām. Nesaprātīgākie no mums tikai sēž un gaida, salikuši rokas klēpī. Viņi sevi mierina, ka viss tas esot tikai pagaidām. Saprātīgākie arī apzinās mūsu pārejas stāvokli, bet nestāv dīkā: viņi rīkojas, strādā un cenšas ikvienu gaišo mirkli lietderīgi izmantot.” Tā ”Scientiae et Artibus” 1. numurā 1946. gada 25. maijā raksta prof. Dr.oec. Edgars Dunsdorfs, viens no Baltijas Universitātes dibinātājiem un tolaik rektors studentu lietās.
1945. gada 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš. Lielākās Vācijas pilsētas bija sagrautas, sakaru, ūdens, elektrības un gāzes piegādes tīkli izpostīti, tilti un dzelzcela stacijas iznīcinātas, cilvēki dzīvoja saspiesti. Vācija bija sadalīta četrās okupācijas zonās. Trijās rietumu zonās UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration) bija reģistrējusi 199000 bēgļus no Baltijas valstīm. Britu zonā no tiem dzīvoja 82000 (13000 igauņu, 23500 lietuviešu un 45500 latviešu). Bez tam karagūstekņu nometnēs vēl atradās igauņu un latviešu karavīri.
Ar laiku dažādas nacionalitātes centās pulcēties kādā nometnē lielākā skaitā un sāka organizēt skolas, korus, teātra grupas, kursus. Tā Rietumvācijā dažu mēnešu laikā tika nodibinātas 122 latviešu septiņklasīgās pamatskolas ar 7000 skolēniem un 57 ģimnāzijas ar apmēram 2500 audzēkņiem. Bēgļu un bijušo karavīru vidū atradās krietni daudz ģimnāzijas absolventu. Arī daudziem studentiem karš bija pārtraucis studijas Latvijā, taču gandrīz visas Vācijas augstskolas bija smagi cietušas kara laikā, tāpēc vietu skaits bija ierobežots un jauniešiem no Baltijas tās bija gandrīz nesasniedzamas.
Lībekā dzīvoja Latvijas Universitātes profesori Fricis Gulbis, Dr. Edgars Dunsdorfs un Dr. E.Leimanis. Jau 1945. gada vasarā, apsverot latviešu jaunatnes samērā bezcerīgo stāvokli, viņi iecerēja radīt akadēmiskus kursus, tos piesaistot Hamburgas univeristātei. Pirmajās sarunās Hamburgas universitātes rektors prof. Volfs (Wolff) par šo ideju izrādīja lielu interesi un apsolīja atbalstu. Hamburgā latviešu profesori sastapa igauņu mācībspēkus, un šeit sākotnējā ideja paplašinājās, projektu apvienojot visu triju Baltijas tautu vajadzībām. Turpmākajā darbā igauņus pārstāvēja prof. J.Megiste (Mägiste) un doc. E.Jerveso (Järvesoo), bet lietuviešus – advokāts V.Misiulis, kuri izveidoja Organizācijas komiteju.
Komiteja bija aprēķinājusi nepieciešamos resursus projekta īstenošanai, taču Hamburgas universitāte nevarēja nodrošināt nepieciešamo auditoriju skaitu un atļāva baltiešiem tikai dažkārt iestarpināt savus kursus kādā brīvā telpā un Baltijas studentiem atļāva izmantot bibliotēkas krājumus tikai lasīšanai uz vietas bibliotēkā. Organizācijas komiteja meklēja citu risinājumu un lūdza britu Militārajai pārvaldei atļauju Hamburgā nodibināt ”Akadēmiskos kursus Baltijas tautu bēgļiem”. 1945. gada 18. novembrī tika saņemta atļauja no Anglijas Ārlietu ministrijas nodibināt Baltijas Universitāti (Baltic University). Mācībspēki un studenti tika novietoti stipri nolietotajā ”Zoo” nometnē, bet Baltijas Universitātes vajadzībām tika piedāvāta stipri sabumbotā Hamburgas Vēstures muzeja telpas.
Līdz 1946. gada 7. martam muzejā tika salabotas pirmās auditorijas un tajās docenti nolasīja pirmās vispārīgās lekcijas. Universitātes pirmais semestris sākās 14. martā ar lekcijām Arhitektūras un inženierzinātņu, Filoloģijas, Lauksaimniecības, Matemātikas un dabaszinātņu, kā arī Tautsaimniecības un tieslietu fakultātēs. Tām vēlāk pievienojās arī Ķīmijas, Medicīnas un Mehānikas fakultātes. Pirmais semestris, kas beidzās 8. jūnijā, bija raksturīgs ar intensīvu organizēšanās darbu un universitātes strauju augšanu. Ar katru salaboto un lietošanā nodoto klausītavu auga studentu skaits, un docenti varēja uzsākt lekcijas jaunos priekšmetos. Semestra sākumā univestitātē bija apmēram 300 studenti, bet semestra beigās to skaits sasniedzis 1025.
Lekciju vairumu mācībspēki nolasīja vācu valodā, jo to prata visvairāk klausītāju. Ja kādu lekciju klausījās tikai vienas tautības studenti un arī docents bija no šīs zemes, tad lekcija tika lasīta šīs tautas valodā. Lai gan liela daļa studentu bija no Latvijas, universitātes pārvaldē vienlīdzīgi bija pārstāvētas visas trīs Baltijas valstis.
Universitātei bija daudz nelabvēļu, kas centās augstskolu slēgt. Tās nosaukums īsajā pastāvēšanas laikā tika mainīts 11 reizes, tika ieviesti vecuma ierobežojumi studentu uzņemšanai, 1946. gada beigās tika ierādītas jaunas telpas Pinebergā, kuras studentiem pašiem bija jāiekārto. Baltijas Universitātes profesoriem tika izmaksātas zemākas algas kā citu augstskolu pasniedzējiem, un daži pat par savu darbu nesaņēma samaksu, taču docenti paši sadalīja kopējos ienākumus visiem vienādi. Drīz arī sākās mācībspēku un studentu izceļošana uz jaunajām mītnes zemēm. Universitātes vadība apsvēra augstskolas pārcelšanu uz Lielbritāniju, Abesīniju (Etiopiju), ASV un Kanādu, tomēr šīs idejas netika īstenotas.
Pēdējās lekcijas notika 1949. gada 18. jūlijā. Līdz mēneša beigām 13 studenti nolika visus eksāmenus, bet nepaspēja izstrādāt diplomdarbu; 33 to paguva un ieguva zinātnisko grādu. Līdz 1949. gada 18. jūlijam pavisam imatrikulēti 2006 studenti, no kuriem 76 pabeidza studijas Baltijas Universitātē. Šī mācību iestāde deva iespēju iegūt izglītību jauniešiem, kas citādi to nevarētu iegūt, un deva ieguldījumu studentu turpmākajai dzīvei.
Baltijas Universitāte pastāvēja neskatoties uz oficiālo iestāžu atšķirīgo viedokli, nepiemērotām telpām, trūcīgo uzturu un apģērbu, trūkstošām grāmatām un mācību līdzekļiem, nepārtrauktu mācībspēku un studentu tālāku emigrāciju. Neviens no šiem faktoriem nebija attaisnojums vai iemesls zemai studiju kvalitātei. Baltijas Universitātes studentu zināšanu līmenis tika augstu novērtēts un studenti bez grūtībām tika uzņemti un varēja turpināt studijas kādā no Vācijas, ASV, Kanādas, Austrālijas vai citas valsts augstskolām.*
Dokumentālā filma par Baltijas Universitāti
Žurnāliste no Nīderlandes Helga Merits, kuras tēvs neilgi studēja universitātē, ir izveidojusi dokumentālo filmu ”The story of the Baltic University”. 52 minūšu garajā filmā Baltijas Universitātes vēsturi atklāj tās bijušie studenti no trīs Baltijas valstīm, ar interviju, retu oriģināluzņēmumu, dokumentu un fotogrāfiju starpniecību atspoguļojot šo vienreizējo institūciju, kam nevajadzētu nonākt aizmirstībā.
Filma pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada 18. oktobrī Toronto filmu festivālā “EstDocs” un tikusi rādīta citās pilsētās Kanādā, kā arī ASV, Zviedrijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Nīderlandē.
Intervija ar filmas veidotāju H.Merits lasāma šeit.
*Arnolds Grāmatiņš “Baltijas Universitāte 1946-1949”. 1989.